Top dokumentālo filmu triloģijas "Savējie sapratīs" otrā daļa. "70tie. Spožums un posts"
Pagājušā gadsimta 70tie gadi mūzikā
iezīmējās ar jaunās paaudzes rokmūziķu parādīšanos Latvijā. Iedvesmojušies no
60to gadu pasaules mūzikas grandiem - Elvis
Presley, Bill Haley, “The Beatles”, “The Rolling Stones”, “The Beach Boys”,
“Led Zeppelin” kā arī Latvijā milzu atzinību guvušām pašmāju rokgrupām
„Katedrāle”, “Eolika”, „2XBBM”, “Melody Makers”, “Jockers” un citām, kas uz to
brīdi bija jau izjukušas vai pārtraukušas darbību, parādās jaunas grupas - „Menuets”,
„Santa”, „Jolanta”, „Līvi”, „Sīpoli”, “Modo”. Viņi turpina kopt un attīstīt
latviskā roka tradīcijas, spītējot tā laika pastāvošai iekārtai un komunistiskās
nomenklatūras uzliktajiem rāmjiem. Pateicoties šīm grupām un tās mūziķiem, kas
latviešu dzejnieku sarakstītos vārdus ietērpa melodijās, kas guva plašu
publikas rezonansi, latviešiem bija iespēja „caur puķēm” izteikties par
aktuālām tēmām, kas partijas funkcionāriem ne visai patika. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem šis mūzikas žanrs
piesaistīja plašas jauniešu masas. Grupu koncerti un deju vakari bija
pārpildīti. Publika tajos jutās brīva un bieži atļāvās “padomju cilvēkam
nepiedienīgu izturēšanos”. Rokmūziķiem tika piemēroti dažādi ierobežojumi un
aizliegumi, repertuārs tika kontrolēts un dziesmas tika cenzētas. Tika
pielietoti dažādi paņēmieni, lai ierobežotu jauniešu muzikālās izpausmes, kas neatbilda
“komunistiskajiem ideāliem”. Jaunie komunistiskās partijas ideoloģijas nesēji, kas
nomainīja veco funkcionāru paaudzi 70tajos gados, bija jau daudz zinošāki, informētāki
un savā rīcībā rafinētāki. Viņi saprata kādas mūzikas vēsmas valda pasaulē
ārpus “dzelzs priekškara” un šīs ietekmes apkarošanu uztvēra daudz nopietnāk un
izpildīja daudz atbildīgāk un pedantiskāk. Tomēr tas neapturēja mūziķus, bet veicināja
to radošo pieeju, lai apietu šo funkcionāru radītos šķēršļus.
Šī dekāde iezīmējas ar PSRS ekonomikas stagnāciju, pompozām kompartijas elites “ārpuskadra” izklaidēm, pagrīdes hipiju kustības ziedu laikiem, mūzikas festivāla “Liepājas dzintars” uzplaukumu un aizliegumu, daudzu ebreju tautības mūziķu emigrēšanu uz rietumiem, jauna žanra – rokoperas parādīšanos arī PSRS, stingrāku grupu repertuāra kontroli un aizliegumiem, tai pašā laikā “ļaujot jauniešiem nolaist tvaiku”.
Šajā laikā sevi spoži pieteica jaunā
mūziķu paaudze - Mārtiņš Brauns, Juris Pavītols, Ēriks Ķiģelis, Uldis
Marhilēvičs, Jānis Lūsēns, Niks Matvejevs, brāļi Sējāni un brāļi Bartaševiči, Juris
Kulakovs un citi. Filmā paredzēts
iekļaut intervijas ar jau nosauktajiem mūziķiem, kā arī ar festivāla “Liepājas
dzintars” un “Mikrofona aptaujas” veidotājiem. Līdzīgi kā pirmā filmā tiks
izmantots diktora teksts. Bez interviju sinhroniem vizuālo rindu veidos arhīvu
materiāli, vēsturisko notikumu restaurācijas un koncertieraksti.
